Saldējuma vēsture

Neviens īsti nezina, kurš patiesībā ir izgudrojis saldējumu. Pirmās ziņas par piena un krējuma saldējumu parādījās Ķīnā apmēram otrajā trešajā gadsimtā p.m.ē. Piena produktu sasaldēšanas māksla tika uzskatīta par valsts noslēpumu, un tās atklāšana draudēja ar nāvessodu.

Itāliešu aristokrātiem bija paradums cienāt viesus ar desertu, kas bija pagatavots no sniega un augļu sulas. Tomēr eiropiešiem vēl ilgi neizdevās apgūt uz piena bāzes veidotu maisījumu sasaldēšanu. Tikai Marko Polu laimējās uzzināt noslēpumu. Pazīstamais ceļotājs, kas ir dzimis Venēcijā, atveda no Ķīnas šerbeta sasaldēšanas recepti. Saldējuma pagatavošanas noslēpumu itālieši glabāja 300 gadu.

Pirmā saldējuma kafejnīca tika atvērta Amerikas Savienotajās Valstīs 1776. gadā.
Pirmo saldēšanas konteineru saldējumam izgudroja kāda Jaunzēlandes mājsaimniece 1843. gadā, taču viņai diemžēl nepietika naudas, lai sāktu tā ražošanu, un viņa bija spiesta pārdot patentu par 200 dolāriem uzņēmumam «Philadelphia Kitchen», kas nopelnīja miljonus no ledusskapju pārdošanas.
Pirmā saldējuma ražošanas fabrika tika atvērta 1851. gadā Baltimorā.
Itālieši izgudroja saldējumu asorti, kas saturēja riekstus, augļus, cepumus un liķieri. Slavenais plombīrs vai krējuma saldējums ir radies Francijā, un tā nosaukums ir saistīts ar pilsētu Plombieres-les-Bains.
Itālietis Markjoni 1903. gadā pirmais patentēja saldējuma vafeles. Pārdodot pašgatavotu saldējumu, viņš vienmēr uztraucās par sadauzītajiem vai nozagtajiem saldējuma trauciņiem, tāpēc, lai samazinātu izdevumus, viņš sāka piedāvāt saldējumu vafelē.

Savukārt eskimo dzimtene ir Jukonas pilsēta Aiovas štatā, kur tas pirmo reizi parādījās pārdošanā 1919. gadā. Tieši Jukonā Kristiāns Nelsons izgudroja, ka saldējumu var aptvert ar šokolādes glazūru. Brīnišķīgo saldo jaunumu nosauca par «Eskimosa pīrāgu» (eskimo pie). Četrus gadus vēlāk Nelsons patentēja aparātu saldējuma ražošanai uz kociņa.

Ja savas vēstures sākumā saldējums bija delikatese, kuru pasniedza tikai uz augstākās sabiedrības galda, tad, par laimi, tagad tas ir visiem pieejams vasaras gardums!

Saldējuma veidi

Plombīru uzskata par saldējumu ar visaugstāko tauku saturu, tāpēc tajā ir visvairāk saldā krējuma un nereti to uzskata arī par pašu garšīgāko. Piena tauku saturs plombīrā pārsniedz 10%. Atkarībā no saldējuma 100 g enerģētiskā vērtība sasniedz 220-240 kcal. Bieži vien plombīru sauc par krējuma saldējumu.
Krējuma saldējums ir saldējums, kura tauku saturs lielākoties ir 10%. Tas nozīmē, ka 100 gramos ir aptuveni 180 kcal enerģijas. Kaloritāte ir atkarīga no lietotajām piedevām – proti, no riekstiem, šokolādes, rozīnēm. Krējuma saldējuma ražošanā lieto piena taukus – saldo krējumu, sviestu un/vai pienu. Tieši tāpēc tas satur kalciju, vērtīgas olbaltumvielas un dažādus vitamīnus. Kad mēs baudām krējuma saldējumu saprātīgā daudzumā, organisms saņem arī daudzas vērtīgas vielas, kas labvēlīgi ietekmē virkni svarīgu organisma funkciju.
Bieži vien saldējums tiek ražots ar dažādām piedevām – vafelēm, glazūru, ievārījumu, šokolādi utt. Šīs piedevas var saturēt augu taukus, tomēr tas nemaina paša saldējuma sastāvu. Tāpēc ir svarīgi pievērst uzmanību iepakojuma marķējumam un iepazīties ar saldējuma sastāvu. Ja runa ir par saldējumu, kas ir izgatavots no saldā krējuma, varat būt pārliecināti, ka tas ir garšīgs un kvalitatīvs kārums.


Piena saldējums satur vismazāk tauku – tajā ir 4-6% piena tauku.


Sasaldēta sula vai augļu sulas saldējums nesatur taukus. Galvenie komponenti ir sula vai sulas, cukura, sīrupa, emulganta-stabilizētāja maisījums, par pamatkomponentiem izmanto arī dažādas tējas, piem., zaļo tēju.

Sorbets un šerbets. Sorbets ir uzputota sasaldēta sula, kurā nav tauku. Šerbetu gatavo no augļu sulas, tam pievienojot piena taukus un piena pulveri, kas nesatur taukus. Tauku saturs pamatā ir 2-4%.
Lai izgatavotu jogurta saldējumu, saldējuma masai pievieno ieraugu, kas satur baktērijas. Kad tiek sasniegts nepieciešamais skābuma līmenis, no iegūtā jogurta putošanas un sasaldēšanas procesā tiek izgatavots saldējums. Produktu var arī pagatavot, pievienojot gatavu jogurtu.

Diētiskajā saldējumā ar enerģiju bagāto komponentu daudzums ir samazināts, tos daļēji vai pilnīgi aizstājot ar tauku aizvietotājiem un mākslīgajiem saldinātājiem.

Par «Premia» ražoto saldējumu

Uzņēmumā «Premia» saldējumu ražo no pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem. Meistari, kas tagad ir nodarbināti uzņēmumā, strādā jau desmit gadu, bet daži pat vairākus desmitus gadu.
Lielākā daļa no ražošanā lietotajām pamatreceptēm ir tās pašas, kuras bija pirms dažiem gadiem, jo patērētāji dod priekšroku tieši tādam, saldā krējuma garšas mēreni saldam saldējumam, kādu izgatavo mūsu meistari.

Saldējuma ražošana sākas no komponentu svēršanas, pēc tam seko samaisīšana, homogenizācija, pasterizācija, dzesēšana, nogatavināšana vai izturēšana, atdzesēšana, dozēšana un iepakošana, ātra sasaldēšana, iepakošana kastēs, ievietošana noliktavā, uzglabāšana.Saldējuma ražošanas procesā svarīga nozīme ir putošanai un sasaldēšanai. Saldējuma dzesēšanas princips tieši ir saistīts ar vienlaicīgu saldējuma maisījuma putošanu un dzesēšanu.
Saldējuma beigu garša un īpašības ir stipri atkarīgas no tā, cik ātri saldējums pēc dozēšanas tiek sasaldēts. Mūsu uzņēmumā ir ātrās sasaldēšanas tunelis, kurā saldējums tiek sasaldēts divdesmit minūšu laikā. Ātrās sasaldēšanas būtība ir saistīta ar ledus kristāliņu veidošanās novēršanu.
Ledus kristāliņi rodas, kad brīvs ūdens iztek starp tauku šūnām un sagrauj regulāro struktūru. Tieši šī iemesla dēļ nekad nevajag atkārtoti sasaldēt izkusušu saldējumu, bet labāk to vienkārši apēst.

Ko satur Premia ražotais saldējums?

Var teikt, ka pastāv divu tipu saldējums (ja ņem vērā treknumu): krējuma saldējums (tai skaitā plombīrs, kurā izmanto piena taukus) un saldējums uz augu tauku bāzes (izmanto augu taukus). Mūsdienās ražotāji izmanto jau augstas kvalitātes augu taukus (tādus, kas nesatur trans-taukskābes).

Saskaņā ar vispārizplatītu priekšstatu par veselīgu uzturu cilvēka organismam ir nepieciešami tiklab augu, kā arī dzīvnieku tauki. Galīgo izvēli izdara patērētājs, un tāpēc viņam ir jābūt iespējai izvēlēties un jābūt pieejamai attiecīgai informācijai. Atbilstīgi spēkā esošajām pārtikas produktu marķēšanas prasībām visiem saldējumiem, kas ir izgatavoti uz piena tauku bāzes, ir vispārzināms nosaukums – krējuma saldējums. Saldējums, kuram nav šāda apzīmējuma, var saturēt augu taukus, un to sauc vienkārši par saldējumu.
Pamatojoties uz pētījumiem un degustācijām, var apgalvot, ka patērētājs nešķiro, vai viņam ir darīšana ar saldējumu uz augu vai piena tauku bāzes. Drīzāk viņš balstās uz tradicionālajām garšas prioritātēm, piemēram, vaniļas, šokolādes, karameļu vai cits saldējums.

Mūsu krējuma saldējuma galvenā izejviela ir 35% saldais krējums, kas tiek iepirkts no igauņu ražotājiem. Dabiskais saldais krējums piešķir saldējumam patīkamu dabisku garšu. Saldajam krējumam tiek pievienoti arī citi komponenti, tādi kā ūdens, cukurs, vājpiena pulveris un sausās sūkalas, emulgants/stabilizētājs, garšas un aromāta pastiprinātāji. Tālāk seko jau tādas piedevas kā rozīnes, šokolāde, rieksti, dažādi pildījumi, piemēram, visdažādākie ievārījumi, kraukšķīgas piedevas, marmelāde, īriss utt.

Saldējums ir veselīgs!

Tikai nedaudzi zina, ka saldējums ir ne tikai patīkami atsvaidzinošs viegls deserts karstā vasaras dienā, bet arī to, ka tas satur daudz vērtīgu un derīgu vielu. Nesenais augu tauku uzvaras gājiens ir būtiski palēninājies. Arvien lielāku vērtību no jauna iegūst dabiskie produkti, un pastāvīgi pieaug krējuma saldējuma daļa, kas jau ir sasniegusi gandrīz 80 procentus.

Krējuma saldējums satur piena taukus, olbaltumvielas, ogļhidrātus, kalciju, A un B vitamīnu, kā arī D, E un P grupas vitamīnus. Ir zināms, ka A vitamīns nodrošina acu veselību, un tas ir īpaši nepieciešams tieši bērnu vecumā. D vitamīns ir neaizstājams kalcija asimilēšanā, un, tā kā A un D vitamīns, tā arī E vitamīns ir taukos šķīstoši, tieši tāpēc saldējuma sastāvā organisms tos asimilē īpaši efektīvi. Šī paša iemesla dēļ saldējuma sastāvā esošo kalciju organisms asimilē līdz 85% apmērā, un, piemēram, 100 gramos saldējuma ir veseli 150 mg kalcija.
Cilvēka organisms pastāvīgi izjūt kalcija vajadzību, tomēr it sevišķi augšanas un kaulu veidošanās periodā. Tieši tāpēc kalcijs ir ļoti nepieciešams bērnu un pusaudžu vecumā. Ja agrīnā vecumā izveidojas izturīgs skelets, tai skaitā arī zobi, nagi un mati, tad vēlāk būs mazāk kaulu lūzumu, zobu kariesa, matu izkrišanas un lūstošu nagu. Tiem, kas uztraucas par zobu veselības stāvokli, ir svarīgi zināt, ka laktoze, ko satur piena produkti, nerada tik kaitīgu ietekmi kā cukurs, fruktoze vai glikoze. Un, protams, jāatceras, ka kalcija nogulsnēšanos kaulos sekmē fiziska aktivitāte un sporta nodarbības, un šim mērķim vasaras laikā veigli atrast visdažādākās iespējas!

Zivis satur visas galvenās barības vielas, kas ir nepieciešamas cilvēka organismam

Ūdens. Jēlā zivī ūdens saturs svārstās no 50 līdz 85%. Jo liesāka zivs, jo vairāk tās gaļā ir ūdens. Jo vairāk zivī ir ūdens, jo ātrāk tā bojājas.
Olbaltumvielas. Atkarībā no zivju sugas olbaltumvielu saturs sasniedz 14-22%. Aminoskābju dēļ zivis ir cilvēkam ļoti vērtīgs pārtikas produkts. Zivju olbaltumvielas ir viegli sagremojamas. Karsējot no kolagēna (organisma olbaltumviela, no kuras galvenokārt veidojas saistaudi un epitēlijs) veidojas želējoša olbaltumviela. Šī iemesla dēļ zivju buljons atdziestot ātri sabiezē.
Ogļhidrāti. Zivju gaļā ir salīdzinoši maz ogļhidrātu, aptuveni 0,5%, galvenokārt tos pārstāv glikogēns. Ogļhidrātiem, kas ir zivju gaļā, nav īpašas nozīmes nedz no garšas, nedz kaloriju viedokļa.
Tauki. Cilvēki augstu vērtē garšas sajūtas, kuras rada tauki. Zivs taukainums ir atkarīgs no vairākiem apstākļiem: zivs sugas, zivs barības, vecuma, lieluma, dzīves cikla perioda. Pēc tauku satura zivis var nosacīti iedalīt četrās grupās. Pirmkārt, liesa zivs. Tās gaļā tauku saturs ir mazāks par 2% – vēdzele, zandarts, līdaka. Otro grupu veido zivju sugas ar vidēju tauku saturu – līdz 5%: karūsa, karpa, plaudis, pliksis, salaka. Pie trešās grupas pieder treknās zivis, kurās tauku saturs pārsniedz 5% – sīga, repsis. Par sevišķi treknu uzskata zivi, kurā ir vairāk nekā 15% tauku – vīķe un zutis.
Zivju tauku sastāvā ir liels daudzums garās ķēdes polinepiesātināto taukskābju, tā dēvēto omega-3 taukskābju, tāpēc zivju tauki ir šķidrākā stāvoklī un gaisā esošā skābekļa ietekmē ātri kļūst rūgteni. No veselīga uztura viedokļa zivju tauki tiek vērtēti ļoti augstu, jo mūsdienu pārtikas produktu izvēli raksturo trūcīgs omega-3 taukskābju saturs. Tika atzīmēts, ka starp cilvēkiem, kas uzturā lieto daudz zivju, retāk ir sastopamas sirds un asinsvadu sistēmas slimības. Pētnieki apgalvo, ka omega-3 taukskābēm ir vesela virkne veselīgu īpašību: tās pazemina asinsspiedienu, mazina asiņu viskozitāti, pozitīvi maina lipīdu saturu asinīs, novērš trombocītu salipšanu, stiprina imunitāti, aiztur ar aterosklerozi saistītus iekaisumus.
Vitamīni. No vitamīniem zivīs ir pietiekami daudz taukos šķīstošā A, D un E vitamīna. No saldūdens zivīm ar vitamīniem visbagātākie ir zutis un repsis. No ūdenī šķīstošiem vitamīniem zivīs ir virkne B grupas vitamīnu. Apbrīnojami daudz C vitamīna ir karūsās. Ar zivju gaļu cilvēka organismā nokļūst jods, varš, cinks, selēns, fluors, dzelzs.
Ļoti svarīgi ievērot pareizus uzglabāšanas nosacījumus. Zivis jāuzglabā temperatūrā, kas ir tuva nullei grādu, ledū. Jo ātrāk pēc nozvejas zivs ir ievietota aukstumā, jo ilgāk to var glabāt.
Nozvejotās zivis iespējami ātri jānonāvē, un no tām jānotecina asinis – tad zivju gaļa būs baltāka, stingra un garšīga. Glabājot nepareizos apstākļos zivis ātri bojājas, svaigu un bojātu zivi diezgan viegli var atšķirt pēc izskata, kā arī pēc smaržas.
Vēl viena bīstamība, kas draud tieši saldūdens zivju cienītājiem, ir parazīti. Igaunijā vislielākās problēmas rada platais lentenis. Platā lenteņa kāpuru garums ir 0,5-1 cm, tie ir pienbaltā krāsā, un tos dēvē par tārpiņu putraimiem. Lai iznīcinātu kāpurus, zivs diennakti jātur –20 °C temperatūrā vai jāskarsē līdz +70 °C temperatūrai.
Trešo bīstamību rada augsts smago metālu saturs zivju gaļā, tas īpaši attiecas uz plēsīgajām zivīm. Tās atrodas pārtikas ķēdītes galā, un piesārņojums koncentrējas to organismā. Šī iemesla dēļ nav ieteicams pārtikā lietot zivis, kas ir nozvejotas stipri piesārņotās ūdenskrātuvēs.
Ceturto bīstamību rada zivju olbaltumvielas izraisīta alerģija pret zivju produktiem.

Svaigas zivis
• Žaunas ir gaiši sārtas; ja no zivs notecina asinis, žaunu krāsa kļūst vēl gaišāka, ledū uzglabātām zivīm žaunas ir pelēcīgi sarkanas
• Zivs āda ir spīdīga un gļotaina
• Zvaigas zivs smarža
• Zivs acis ir skaidras, nedaudz izvirzītas un izspiedušās
• Gaļa ir elastīga, blīva; uzspiežot uz zivs ar pirkstu, nepaliek iedobumi, zivs gaļa stingri pieguļ pie mugurkaula


Bojātas zivis
• Žaunas ir pelēkas
• Zvīņas ir kļuvušas blāvas
• Izplatās nepatīkama puvuma smaka
• Zivs acis ir iekritušas
• Zivs gaļa ir zaudējusi dabisko elastīgumu, uzspiežot ar pirkstu, ilgu laiku paliek izveidojies iedobums

Augļi un dārzeņi - saldēti pret svaigiem

Pateicoties saldēšanai augļi un dārzeņi mums ir pieejami visa gada garumā - novākti un sasaldēti tad, kad tiem ir visaugstākā kvalitāte. Saldēšana ir dabisks process, kurā netiek izmanoti konservanti un pateicoties tam „eksotika” mums ir pieejama jebkurā gada dienā!

Veselības un uzturvērtības fakti:

• Zinātnieki ir pierādījuši, ka produkti sāk zaudēt savu uzturvērtību tiklīdz tie ir novākti. Sasaldējot tos dažu stundu laikā pēc to novākšanas, uzturvērtības zudums tiek ievēreojami samazināts.
• Svaigs ne vienmēr ir labākais. Pētījumi pierāda, ka saldēti dārzeņi saglabā savu dabīgo C vitamīnu ilgāk nekā svaigi dārzeņi, kas ir mērojuši ilgu ceļu no saimniecībām līdz veikalam un tad līdz mūsu mājām. Sasaldēti, kad tie ir vissvaigākie, dārzeņi ir top produkts mūsu saldētavās, lai ātri pagatavotu veselīgu maltīti. Tie ir ne tikai bagāti ar būtiskām uzturvielām, tādām kā Vitamīnu C un folijskābi, bet arī satur antioksidantus un svarīgas minerālvielas, piemēram, magniju un kāliju, kas palīdz mums uzturēt labu veselību. Bagāti ar šķiedrvielām, ar zemu nātrija saturu, dārzeņi ir barojoši, bet ar mazāku kaloriju daudzumu kā citi pārtikas produkti. Mēs varam droši lietot uzturā dārzeņus, izvēloties krāsu, garšu un struktūru atbilstoši katrs savai gaumei.
• Sasaldēti brokoļi, zaļās pupiņas, spināti, zirnīši un avenes – visi še produkti saldēti satur vairāk Vitamīnu C nekā svaigi, trīs dienas pēc to novākšanas. Lielu daļu savas uzturvērtības tie zaudē transportēšanas un uzglabāšanas laikā.


Favella pētījumi ir vieni no visaptverošākajiem šajā nozarē, tie uzskatāmi parāda, ka saldētu dārzeņu uzturvielu saturs ir ne tikai līdzīgs, bet dažkārt pat labāks kā svaigos dārzeņos. Viņš salīdzināja Vitamīna C daudzumu svaigos zirnīšos, zaļajās pupiņās, burkānos un spinātos, ar tiem pašiem dārzeņiem, kad tie ir novākti, pagatavoti, blanšēti un ātri sasaldēti pie regulāriem ražošanas nosacījumiem.
Visu svaigo dārzeņu paraugi uzrādīja strauju Vitamīna C zudumu, izņemot burkānus istabas temperatūrā (20°C). Kā arī straujais Vitamīna C zudums bija vērojams arī pie atdzesētas temperatūras (4°C) gan spinātiem, gan zaļajām pupiņām.

Saldētos spinātos bija augstāks Vitamīna C saturs nekā svaigos spinātos, kas uzglabāti ilgāk par vienu dienu istabas temperatūrā. (1.attēls). Saldētos spinātos arī bija vairāk Vitamīna C nekā svaigos, kas uzglabāti atdzesētā temperatūrā ilgāk par divām dienām.


Saldētajās zaļajās pupiņās bija vairāk Vitamīna C nekā svaigās, kas uzglabātas istabas un atdzesētā temperatūrā ilgāk par vienu dienu (2.attēls).

Saldētos zirnīšos bija vairāk Vitamīna C nekā svaigos, kas tika uzglabāti istabas temperatūrā trīs dienas (3.attēls). Saldētos zirnīšos bija tāds pats Vitamīna C saturs kā svaigos, kas uzglabāti atdzesētā temperatūrā 14 dienas.

Saldētos burkānos bija vairāk Vitamīna C nekā svaigos, kas uzglabāti gan istabas, gan atdzesētā temperatūrā (4.attēls).

Avots: British Frozen Food Federation